Tuvējās baznīcas tornī pulkstenis nosita trīs. Bija pienācis atvadu brīdis. Pjetro atraisījās no mīļotās skavām. Viņš jau kāpa lejā pa šaurajām kāpnēm, kad Vanina, apvaldījusi asaras, sacīja viņam ar smaidu:
— Paklausies, ja tevi būtu kopusi kāda nabadzīga zemniece, vai tiešām tu nedarītu neko, lai viņai pateiktos? Vai tiešām tu nepapūlētos viņai atlīdzināt? Nākotne ir tik nedroša, tu uzturēsies starp ienaidniekiem. Dāvā man trīs dienas, atlīdzini man par manām rūpēm, kā tu būtu samaksājis nabadzīgai zemniecei.
Misirilli palika. Beidzot pēc trim dienām viņš atstāja Romu. Pateicoties pasei, kas bija nopirkta kādā ārzemju vēstniecībā, viņš pārradās tēva mājās. Ģimenei tie bija lieli svētki, jo piederīgie uzskatīja, ka viņš gājis bojā. Par godu viņa pārnākšanai draugi gribēja nolaist no kājas dažus ka- rabinierus, kā pāvesta valstī tika dēvēti žandarmi.
— Nenogalināsim bez vajadzības itāliešus, kas prot apieties ar ieročiem. Mūsu tēvzeme diemžēl neatrodas uz salas kā laimīgā Anglija; lai stātos pretī Eiropas monarhu iebrukumam, mums būs vajadzīgi karavīri.
Pēc kāda laika Misirilli, glābdamies no vajātājiem, nošāva divus karabinierus ar pistolēm, kuras viņam bija dāvinājusi Vanina. Par viņa galvu tika izsolīta balva.