Nekavējoties pie at­sevišķām epizodēm, atļaušos vienīgi pateikt, ja sacelšanās vainagotos panākumiem, Misirilli būtu iemantojis krietnu daļu slavas. Pateicoties viņam, vairāki tūkstoši nemier­nieku pēc dotā signāla sapulcētos ar ieročiem rokās noru­nātās vietās, lai gaidītu tur savus komandierus. Tuvojās izšķirošais brīdis, un pēkšņi, kā tas vienmēr mēdz notikt, sazvērestība cieta neveiksmi tādēļ, ka tika arestēti tās va­doņi.

Tiklīdz Vanina ieradās Romanjā, viņai šķita, ka tēvze­mes mīlestība viņas mīļotajam likusi aizmirst jebkuru citu mīlestību. Jaunās romietes lepnums bija sāpīgi aizskarts. Velti viņa pūlējās savaldīties; viņu pārņēma drūmas do­mas. Pārsteigta viņa atskārta, ka sākusi ienīst brīvību. Kā­du dienu, atbraukusi uz Forli, lai satiktos ar Misirilli, viņa

vairs nespēja sevi pārvarēt, lai gan līdz šim augstprātīgais lepnums viņai allaž bija līdzējis apslēpt savas jūtas.

— Patiesi, — viņa sacīja, — jūs mīlat mani kā vīrs. Es biju gaidījusi ko citu.

Un viņa izplūda asarās, taču viņa raudāja aiz kauna, ka, izteikdama pārmetumu, pazemojusi sevi. Lai gan Misirilli mierināja viņu, bija skaidri redzams, ka to dara ļoti aiz­ņemts cilvēks, kuru nodarbina citas rūpes. Pēkšņi Vanina nolēma atstāt viņu un atgriezties Romā. Viņa izjuta ciet­sirdīgu prieku, sodīdama sevi par vājību, kas bija izpaudu­sies vārdos.