Pēc īsa pārdomu brīža viņas lēmums kļuva ne­grozāms; Vanina uzskatītu, ka nav Misirilli cienīga, ja ne­atstātu viņu. Vanina jau iepriekš izjuta gandarījumu, cik pārsteigts un sarūgtināts jutīsies Pjetro, kad veltīgi būs viņu šeit izmeklējies. Taču drīz vien viņu satrauca apziņa, ka viņa nav varējusi saglabāt tā cilvēka mīlestību, kura dēļ bija izdarījusi tik daudz neprātību. Un, pārtraukusi klu­sumu, viņa par katru cenu gribēja izvilināt no mīļotā kaut vienu mīlestības apliecinājumu. Misirilli it kā starp citu pateica viņai dažus maigus un mīļus vārdus. Toties cik dziļš saviļņojums ieskanējās viņa balsī, kad, runājot par saviem politiskajiem nodomiem, viņš iesaucās:

' — Ak, ja arī šoreiz mūs piemeklēs neveiksme un mūsu sazvērestība tiks atklāta, es atstāšu Itāliju pavisam.

Vanina gluži vai pārakmeņojās. Viņai šķita, ka redz savu mīļoto pēdējo reizi. Misirilli vārdi liktenīgi uzplaiksnīja

viņas apziņā. Viņa sacīja pati sev: «Karbonāri saņēmuši no manis vairākus tūkstošus cehīnu. Neviens nevar apšaubīt manu līdzdalību sazvērestībā.»

Atraisījusies no savām domām, viņa sacīja Pjetro:

—   Vai jūs negribētu pavadīt ar mani vienu dienu San­nikolo pilī? Šovakar jūsu klātbūtne karbonāru sapulcē nav nepieciešama. Rīt no rīta mēs jau klaiņosim pa Sannikolo laukiem. Tu atpūtīsies, nomierināsies un atgūsi aukstasi­nību, kas tev tik nepieciešama pirms lielajiem notikumiem.