Vanina bija satriekta. Visas sarunas laikā Pjetro skatiens iekvēlojās vienīgi mirklī, kad viņš pieminēja tēvzemi. Beidzot jaunajai kņazei palīgā nāca aizvainotais lepnums. Nesacījusi ne vārda, viņa sniedza Misirilli dimantus un vīlītes, ko bija paņēmusi līdzi.
— Man jāpieņem šīs dāvanas, — viņš sacīja, — jo mans pienākums ir bēgt. Taču zvēru, ka, par spīti jūsu jaunajai labdarībai, es jūs vairs nekad neredzēšu. Ardievu, Vanina! Apsoliet man, ka jūs nekad man nerakstīsit, nekad necen- tīsities ar mani tikties. Atļaujiet man piederēt vienīgi tēvzemei. Jums es esmu miris. Ardievu!
— Nē, — Vanina kā neprātā iesaucās, — es gribu, lai tu zinātu, ko es izdarīju aiz mīlestības uz tevi.
Un viņa izstāstīja par visām savām gaitām kopš brīža, kad Misirilli atstāja Sannikolo pili, lai nodotu sevi legāta rokās. Beigās viņa piebilda:
— Bet tas viss ir nieks! Aiz mīlestības uz tevi es izdarīju ko vairāk.
Un viņa atzinās savā nodevībā.
— Ak, briesmone! — Pjetro, dusmu pārņemts, iesaucās un metās Vaninai virsū, mēģinādams viņu nosist ar savām važām.