Vanina nespēja attapties no pārsteiguma, cik ļoti Misi- rilli bija pārvērties. Lai gan viņš nebija pārāk novājējis, viņam varēja dot visus trīsdesmit. Nodomājusi, ka pārvērtību cēlonis bijusi slikta apiešanās cietumā, Vanina sāka raudāt.
— Ak vai! — viņa iesaucās. — Un uzraugi solījās izturēties pret tevi labi.
Nāves tuvums bija pamodinājis jaunā karbonāra sirdī visas tās reliģiozās jūtas, kas saskanēja ar viņa kvēlo kalpošanu Itālijas brīvībai. Pamazām Vanina saprata, ka pārsteidzošajai pārmaiņai, kāda notikusi ar viņas mīļoto, bijuši morāli cēloņi, nevis fiziskās ciešanas un sliktā apiešanās. Un viņas sāpes, kas jau tā šķita pārmērīgas, kļuva vēl lielākas.
Misirilli klusēja. Vanina aizgūtnēm elsoja. Arī Misi- rilli balsī ieskanējās saviļņojums, kad viņš sacīja:
— Ja es kādu mīlu šai pasaulē, tad vienīgi jūs, Vanina. Taču, pateicoties dievam, manai dzīvei tagad ir tikai viens mērķis: es nomiršu cietumā vai arī kritīšu par Itālijas brīvību.
Atkal iestājās klusums. Vanina gribēja ko sacīt, taču nespēja izrunāt ne vārda. Misirilli piebilda:
— Pienākums ir nežēlīgs, mans draugs, bet kur lai rastos varonība, ja tas būtu viegli izpildāms? Apsoliet man, ka jūs vairs nemeklēsit ar mani tikšanos. Kopš šā brīža būsim svešinieki. Jūs esat ziedojusi tēvzemei ievērojamu summu. Ja kādreiz tēvzeme tiks atbrīvota no tirāniem, šo naudu jums pilnībā atmaksās no nācijas īpašuma.