Šai stāstā tēlotie notikumi ir patiesi. Dati par plūdiem ņemti no tā laika žurnāliem. Interesenti var pārliecināties V. I. Berha sastādītajā ziņojumā.

Kur krastā drūmi viļņi šļāc,

Viņš stāja, lielu domu māts,

Un tālē vērās. Upe plaši

Pie kājām plūda. Ka jaks kāds

Pār ūdens klaidu īrās aši.

Pa purvu staigniem sūnekļiem,

Pa zemiem, tumšiem mājokļiem

Tik nabadzīgi čuhņi mita;

Un mežs ar baigiem biezokņiem,

Kur saules gaisma neiekrita,

Visapkārt bij.

Un lēma cars:

«Mēs celsim pilsētu šai vietā,

Lai tiktu satriekts zviedra spars,

Te sliesies mūsu dūre cietā;

Jo tāds ir dabas nolēmums —

Uz Eiropu logs jācērt mums;

Pie jūras droši kāju spersim.

Šeit, kad te jaunas ostas būs,

It visi karogi sveiks mus,

Tad plašumā mēs dzīres dzersim.»

Prom gadu simts, un pilsēts košs,

īsts pusnakts saules zemju daiļums,

No mežu ēnām, purviem spožs

Jau slējies lepnumā bez baiļu.

Kur senās dienās somu zvejs,