Sīs skopās dabas skumjais padēls,

Gar zemiem krastiem cik jau reiz

Viens meta satrunušo vadu

Pa ūdens klaidu; tagad tur

Pie staltām celtnēm kuģus tur,

Kas šurp no visām zemēm braukti,

Kur torņi mirdz, kur pilis slij,

Kur ostā steiga steigu mij,

Dod mantas noliktavu plaukti.

Nu Ņeva kalta granītā;

Pār dzelmēm pāri liecas tilti,

Un viņas salu palso smilti

Sedz dārzi tumšā zaļumā;

Un jaunās metropoles zaigā

Bāl Maskavai tās sirmais sejs,

Kā nobāl jaunas cares laikā

Reiz spožums carei atraitnei.

Es mīlu Pēterpili stalto

Un stingro skaudrā veidolā

Un Ņevas krastus granītkaltos,

Un straumi cēlā plūdumā.

Tīk tavu sētu čugunciļņi

Un nakšu caurspīdīgums blāvs,

Kad mani šūpo domu viļņi,

Kad spuldze neaizdegta stāv, —

Bez viņas rakstīt, lasīt mēdzu

Un skaidri celtnes ielās redzu:

Tur smailais tornis gaisos tvirts

Pār Admiralitāti mirdz.

Un, vairīdama tumsu baisu

No debesim, kas zeltā kvēl,

Aiz rieta ausma steidz pa gaisu —

Pusstundas vien tik naktij vēl.

Es mīlu tavu ziemu dziļu,

Kad bargā salā stindzis gaiss, —

Braukt kamanās gar Ņevu zvīļu,

Kad meiču vaigos rozes kaist;

Un runas, čalas, balles smalkas

Un vecu puišu līksmības,

So putojošo kausu šalkas