Kāds kājām smagi apkaltām.

Un, roku cēlis mēness mirgā,

Vien augstumu un vēju skauts,

Bez mitas auļojošā zirgā

Aiz viņa Vara Jātnieks trauc.

Un kurp šai naktī posta maltais

Ar metās, ārprātibas dzīts,

Aiz viņa jātnieks, varā kaltais,

It visur draudot brāza līdz.

No laika tā, ja pagadījās

Jevgeņijam šo ceļu iet,

Tam sejā bailes atplaiksnījās

Un sirdī — vēlēšanās skriet.

Kā klusinādams lielās mokas,

Pie krūtīm cieši spieda rokas

Un cepuri tad rāva nost,

Un acis nepacēla drošs,

Bet apkārt gāja.

Maza sala

Pret jūru slij. Palaikam tur

Vēl zveju vīri laivu tur

Un skopas vakariņas dala,

Pirms tīklus krasta smiltī klāj.

Bet citreiz ierēdnis kāds stāj,

Kas guris, Ņevā vizinoties.

Šī sala tukša. Tanī, raug,

Ne putni spurdz, ne zāle aug;

Tik toreiz, plūdiem bangojoties,

Bij namiņš atskalots. Tur drūms

Tas ēnojās kā dīvains krūms.

Kad pērnā pavasarī graustu

Ar barku aizvest gribēja,

Tad ārprātīgo atrada

Pār slieksni guļam, nāves lauztu.

Un viņu salā atstāja,

Aiz žēlsirdības apraka.

.