Šīs lauvas balkonā, šis nams

Un Tas, kas gaisos krēslu šķēla

Ar vara galvu nekustīgs;

Tā gribas lēmums liktenīgs

Šo pilsētu pie jūras cēla …

Cik miglā ietinies viņš baigs!

Kāds domu pilns ir viņa vaigs!

Un kādi spēki viņā krājas!

Kāds uguns šinī zirgā dzirkst!

Kurp trauc, kurp auļo, lepnais zirgs,

Kad zemi aizskar tavas kājas?

Ai bargais liktens pavēlnieks!

Vai nebija pār bezdibeni

Ar cietu dzelzu iemuteni

Reiz Krieviju tev sasliet prieks?

Un neprātīgais apvirzījās

Visapkārt tēla pamatam,

Un puspasaules valdniekam

Tas ļauni sejā ieskatījās.

Sirds sažņaudzās. Viņš pieri tad

Dzelzs sētai cieši spieda klāt

Un acīs juta miglu glumu,

Bet dzīslās šāvās liesmu šalts

Un asins virda. Slējās salts

Pret valdonīgo veidojumu

Un, pirkstus dūrēs sažņaudzot,

Kā gumdītu to ļaunie gari,

«Nu, labi, cēlēj — brīnumdari!»

Viņš dvesa, naidā nodrebot,

«Še tev!…» Tad prom, cik kājas prot,

Tas skrēja ielu tumsā baigā,

Jo dīvains pusnakts gaismas stars

Tam rādīja, ka dusmās cars

Sāk lēni pārmainīties vaigā …

Nu pāri tukšam laukumam

Viņš skrien, un, liekas, pakaļ tam

Kā pērkons, dobji graudams, dārda

Un, bruģi drebinādams, spārda