Kamēr Voļka, šūpodamies pie āķa, mēģināja tikt skaidrībā ^^ par to, kas bija noticis, dūmi pamazam izklīda, un zēns pēkšņi atklāja, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāda dzīva būtne. Tas l)ija kalsns, melnīgsnējs vecis ar bārdu līdz jostas vietai, greznu čalmu galvā, tērpies garā, smalkā baltas vilnas svārkā, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un sudrabu; kājās viņam bija platas, sniegbaltas zīda bikses un maigi rožainas safjanādas kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.

Apči! — skaļi nošķaudījās nepazīstamais večuks un

nometās uz ceļiem, ar pieri skardams grīdu. — Sveicinu tevi, o brīnum jaukais un gudrais jaunekli!

—   Jūs … jūs .. . vai jūs no namu pārvaldes? — iesaucās Voļka, ieplestām acīm apmulsis vērdamies viņā.

—    O nē, mans jaunais pavēlniek, — atbildēja vecais, palik­dams tai pašā stāvoklī un neganti šķaudīdams. — Es nenāku no namu pārvaldes. Es nāku no šī trauka. — Viņš norādīja uz dī­vaino trauku, no kura vēl vijās tieva dūmu strūkliņa. — Tad zini jel tu, cildenākais no visiem daiļajiem, ka esmu visā pasaulē varenākais un slavenākais džins Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vai, kā pie jums mēdz teikt, Hasans Abdurachmans Chotabovičs.