Un man gadījās — apči! — brīnišķīgs piedzīvojums, kas, ja ar adatām būtu ierakstīts acu kaktiņos, noderētu par pamācību tiem, kas to grib ņemt vērā. Es, nelaimīgais džins, nepaklausīju Suleimanu ibn Daudu — lai miers viņiem abiem! — es un mans brālis Ornars Jusufs Chotabovičs. Tad Suleimans atsūtīja savu veziru Asafu ibn Barachiju, un tas mūs aizveda ar varu. Un Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem! — pavēlēja atnest divus traukus: vienu vara, bet otru mala, un mani ieslodzīja māla traukā, bet manu brāli — Omāru Chotaboviču — vara traukā. Viņš aizzīmogoja abus traukus, uzspiezdams uz tiem visdiženāko no visiem — allaha vārdu, bet pēc tam pavēlēja džiniem, un viņi aiznesa mūs un iemeta manu brāli jūrā, bet mani upē, no kuras tu, o mans cildenais glābēj, — apči, apči! — izvilki mani. Lai tev ilgs mūžs, o … Atvaino mani, es būtu neizsakāmi laimīgs, ja dabūtu zināt tavu vārdu, visudaiļais jaunekli.
— Mani sauc Voļka, — atbildēja mūsu varonis, joprojām lēni šūpodamies pie griestiem.
-— Bet kāds ir tava laimīgā tēva vārds, lai svētīts viņš mūžu mūžos? Kā tava cienījamā māmuļa sauc tavu cildeno tētiņu — lai miers viņiem abiem?
— Viņa to sauc par Aļošu, tas ir, par Alekseju …
— Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no jaunekļiem, manas sirds zvaigzne, Voļka ibn Aļoša, ka turpmāk es izpildīšu visu, ko vien pavēlēsi, jo, raugi, tu mani izglābi no briesmīgā ieslodzījuma. Apči! . ..