Chotabičs pikti sarauca uzacis:
— Ja man būtu atļauts, o godājamais sirmgalvi, es uzskatītu par labāku pagaidīt viņu šeit. — Tad viņš uzsauca Voļkam:
Steidzies ašāk klasē, o Voļka ibn Aļoša, esmu pārliecināts, ka tu ar savām zināšanām pārsteigsi savus skolotājus un savus biedrus!
— Vai jūs, pilsoni, būtu viņa vectēvs? — šveicars mēģināja uzsākt sarunu.
Bet Chotabičs, nočāpstinājis ar lūpām, neteica neko. Viņš uzskatīja par sevis necienīgu sarunāties ar durvju sargu.
— Atļaujiet piedāvāt jums vārītu ūdeni, — turpināja šveicars. — Šodien tāds karstums — nedod dievs.
Ielējis no karafes pilnu glāzi, viņš pagriezās, lai pasniegtu to nerunīgajam svešiniekam, un ar šausmām pārliecinājās, ka šis bija diez kur nozudis, liekas, tīri vai parketam cauri izkritis. Šā neticamā fakta satriekts, šveicars vienā paņēmienā izdzēra Chotabičam domāto ūdeni, ielēja un iztukšoja otru glāzi, trešo un apstājās tikai tad, kad karafē nebija vairs nevienas lāses. Tad viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un lielā pagurumā sāka vēdināties ar laikrakstu.
Tikmēr otrajā stāvā, tieši virs šveicara, sestajā «b» klasē risinājās ne mazāk uztraucoša aina. Pie klases tāfeles, uz kuras bija sakarinātas ģeografijas kartes, aiz svinīgi klātā galda bija sasēdušies pedagogi līdz ar skolas direktoru Pāvelu Vasiļjeviču.