Ve­cais izskatījās lielisks jaunajā audekla uzvalkā ar izšūtu ukraiņu kreklu mugurā un cietu salmu cepuri galvā. Vienīgais, ko viņš nevēlējās apmainīt, bija apavi. Atsaukdamies uz trīstūkstošgadīgām varžacīm, viņš paturēja savas sārtās kurpes ar uzliek­tajiem purngaliem, kuras savā laikā droši vien būtu padarījušas vai gluži traku vislielāko modes noteicēju kalifa Haruna al Rašida galma.

Un tā, lūk, Voļka ar pārvērtušos Chotabiču gandrīz vai skriešus tuvojās 245. zēnu vidusskolas ieejai. Vecais koķeti pa-

vēras stikla durvīs kā spogulī un bija ar sevi apmierināts.

Šveicars, pavecaks vīrs, kas pašreiz solidi lasīja avīzi, Voļku un viņa pavadoni ieraugot, lab­prāt nolika avīzi sāņus. Viņam bija karsti un gribējās parunā­ties.

Lēkdams uzreiz pāri vairā­kiem pakāpieniem, Voļka trau­cās augšup. Gaiteņos bija tukšs un kluss — droša un bēdīga pa­zīme, ka eksāmeni jau sākušies un Voļka tātad nokavējies.

— Un kur tad jūs, pilsoni? — švei­cars vēlīgi jautāja Chotabičam, kas gri­bēja sekot savam jaunajam draugam.

—    Viņam vajag direktoru! — Voļka no augšas atsaucās Chotabiča vietā.

—    Atvainojiet, pilsoni, direktors aizņemts. Viņš pašreiz ir eksāmenā. Pienāciet, lūdzu, pievakarē!