Voļka izpeldējās un iznirās tā, ka vārda tiešā nozīmē kļuva zils. Tad viņš saprata, ka pietiek, gandrīz jau izkāpa no ūdens, bet pārdomāja un nolēma vēl vienu reizīti ienirt glāsainajā, dzidrajā ūdenī, kur spilgtās pusdienas saules stari iespiedās līdz pašam upes dibenam.
Un tieši tajā pašā mirklī, kad Voļka jau taisījās iznirt virspusē, viņa roka pēkšņi sataustīja upes dibenā kādu iegarenu priekšmetu. Voļka satvēra to un iznira pie paša krasta. Rokā viņam atradās gluds, apsūbējis neparastas formas māla trauks. Tas gan vairāk līdzinājās senlaiku amforai. Tā kakls bija cieši aizziests ar zaļu, sveķainu vielu, kurā varēja saskatīt kaut ko zīmoga nospiedumam līdzīgu.
Voļka pasvārstīja trauku rokā. Trauks bija smags, un Voļka sastinga.
Apslēpta manta! Apslēpta manta, senlietas, kurām būs milzīga zinātniska nozīme!. .. Tas ir ko vērts!
Aši apģērbies, viņš drāzās mājup, lai kādā klusākā stūrītī trauku atvērtu.
Kamēr Voļka aizskrēja līdz mājai, viņš jau bija sacerējis rakstu, kāds rīt katrā ziņā parādīsies visos laikrakstos. Viņš pat izdomāja tam virsrakstu: «Pionieris palīdzējis zinātnei.»