Un tad beidzot smagā mašīna, piekususi sprauslodama un elsdama, apstājās pie Voļkas jaunās mājas greznajām parādes durvīm. Krāvēji veikli un ātri sanesa mantas dzīvoklī un aizbrauca.
Tēvs, kaut kā attaisījis kastes ar visnepieciešamākām lietām, teica:
Pārējo pabeigsim pēc darba.
Un aizgāja uz rūpnīcu.
Māte ar vecmāmuļu ņēmās izsaiņot saimniecības piederumus un traukus, bet Voļka nolēma pa to starpu aizskriet uz upi. Tiesa, tēvs gan bija piekodinājis, ka Voļka nedrīkst bez viņa iet peldēties, tāpēc ka tur ir ļoti dziļš, bet Voļka drīz vien atrada attaisnojumu:
«A^an ir nepieciešams izpeldēties, lai galva kļūtu skaidra. Kā es varu ierasties eksāmenā ar neskaidru galvu!»
Taisni apbrīnojami, kā Vo]ka vienmēr prata izdomāt attaisnojumu, kad taisījās darīt kaut ko tādu, kas viņam bija aizliegts!
Tas ir ļoti ērti, ja upe nav tālu 110 mājām. Voļka teica mātei, ka iešot uz krastmalu mācīties ģeogrāfiju. Viņš arī tiešām bija nodomājis minūtes desmit pašķirstīt mācības grāmatu. Taču, atskrējis pie upes, viņš, ne mirkli nekavedamies, izģērbās un metās ūdenī. Bija vienpadsmitā stunda, un krastā neredzēja neviena cilvēka. Tas bija reizē ir labi, ir slikti. Labi tāpēc, ka neviens nevarēja viņu kavēt pēc sirds patikas izpeldēties. Slikti tāpēc, ka nebija neviena, kas jūsmotu par to, cik skaisti un brīvi Voļka peld, bet it sevišķi par to, cik lieliski viņš prot nirt.