Kazarmās tiesāja kādu cilvēku, bija paredzams nāves sods. Tas bija vecs vīrs, iezemietis no Baltās Zivs upes, kura ieplūst Jukonā lejpus Lebārža ezera. Šai prāvai sa­sprindzināti dzīvoja līdzi visa Dausona, kā arī Jukonas novada iemītnieki tūkstoš jūdžu augšup un lejup pa straumi. Kopš laika gala anglosakši — laupītāji uz saus­zemes un jūras — mēdz izdot likumus tautām, kuras pa­kļāvuši, un bieži vien šie likumi ir jo bargi. Taču Imbera prāvā pirmo reizi šķita, ka šie likumi ir nepietiekami un pārāk mīksti. Jau pēc matemātiska aprēķina vien soda mērs, kādu viņam varēja piespriest, nebija taisnīgs. Kāds būs sods, par to šaubu nevarēja būt, tas bija skaidrs pats par sevi; bija paredzams nāves sods, taču Imberain bija tikai viena dzīvība, bet uz viņa sirdsapziņas gulēja des­mitiem dzīvību.

īstenībā pie Imbera rokām lipa tik daudzu cilvēku asi­nis, ka nebija iespējams precīzi uzskaitīt slepkavības, par kurām viņš atbildīgs. Kūpinādami pīpi atpūtas brīžos ceļmalā vai zvilnēdami ap pavardu, vīri bieži mēģināja kaut aptuveni aplēst viņa roku nogalināto cilvēku skaitu. Nelaimīgie slepkavības upuri itin visi bija baltie, nokauti gan pa vienam, gan divatā, gan veselām grupām. Un šīs slepkavības bija tik bezmērķīgas un nepamatotas, ka tās ilgi palika neizdibināms noslēpums karaliskajai jātnieku policijai kā toreiz, kad vēl pastāvēja policijas pārvaldes apgabali, tā vēlāk, kad strauti sāka dot ienākumus un no domīnijas tika atsūtīts gubernators, lai novadam liktu maksāt par tā bagātībām.