Taču vēl lielāks noslēpums bija tas, kāpēc Imbers ieradies Dausonā, lai pats sevi nodotu varas iestādēm. Vēlā pavasarī, kad Jukona krāca un svaidījās zem ledus segas, vecais indiānis nogriezās no ledus takas, kas veda pa upi, un, ar grūtībām uzrāpies krastā, acis blisinādams, palika stāvam uz galvenas ielas. Cilvēki, kam bija gadījies ievērot viņa atnākšanu, liecināja, ka vecais vīrs bijis vārgs un drebelīgs, viņš grīļodamies aizvilcies līdz būv- baļķu grēdai un tur apsēdies. Tā viņš nosēdēja visu dienu, raudzīdamies tieši uz priekšu, kur baltie cilvēki nebeidzamā straumē plūda viņam garām. Daža laba galva, ziņkāri pagriezusies sānis, sastapās ar viņa stīvo skatienu, un ne viena vien piezīme tika veltīta vecajam sivašam ar dīvaino sejas izteiksmi. Vēlāk neskaitāmi cilvēki atce- rējas, ka viņus tūdaļ satraucis indiāņa neparastais izskats, un pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savām spējām tūdaļ atklāt visu neikdienišķo.
Tomēr par šā atgadījuma varoni bija lemts kļūt Diken- senam, Mazajam Dikensenam. Mazais Dikensens bija iebraucis šajā novadā ar lieliem sapņiem un pilnu kabatu banknošu, bet līdz ar tām izgaisa arī sapņi, un, lai nopelnītu naudu atpakaļceļam uz Savienotajām Valstīm, viņš bija pieņēmis ierēdņa vietu Holbruka un Meisona mākleru firmā.