Kad mūsu ciltī ieradās baltie cilvēki ar nikniem skatieniem un rupjiem vārdiem un, sasaistījuši dzelzs saitēs, aizveda līdzi sešus jaunekļus, mēs zinājām, ka nokaut vajag tālāk no ciemata un plašākā apkaimē. Un cits pēc cita mēs, vecie vīri, aizgājam pa upi augšup un lejup uz nezi­nāmām zemēm. Tā bija drosmīga rīcība. Kaut gan mēs bijām veci un nekā nebijāmies, tomēr bailes no tāliem novadiem — tās ir šausmīgas bailes cilvēkiem, kad tie kļūst veci.

Tā mēs nokāvām — bez steigas un viltīgi. Mēs nokā­vām Cilkutā un Jukonas Deltā, no kalnu pārējām līdz pat jūrai, kur vien baltie cilvēki cēla apmetnes un lauza sa­vas takas. Tiesa, viņi nomira, bet tam visam nebija ne­kādas vērtības. Arvien viņi nāca klāt pāri kalniem, viņu kļuva vairāk un vairāk, bet mēs bijām veci, un mūsu kļuva mazāk un mazāk. Es atceros, pie Aļņu pārejas kāds baltais cilvēks bija ierīkojis apmetni. Viņš bija ļoti ma­ziņš baltais cilvēks, un trīs vecie vīri viņam uzbruka naktī miegā. Nākamajā diena es atradu viņus visus četrus. Vienīgi baltais cilvēks vēl elpoja, un dvašas viņam pie­tika, lai mani spēcīgi un pamatīgi nolādētu, pirms viņš nomira.

Un tā viņi aizgāja, te viens vecais vīrs, te otrs. Daž­reiz ziņa par to mūs sasniedza ilgi pēc viņu nāves un dažreiz nesasniedza nemaz.