«Šie lai būtu pirmie,» es teicu, kad vecie vīri bija sapulcējušies ap mani. «Vēlāk mēs apvienosim visus vecos vīrus visās ciltīs, pēc tam arī tos jaunekļus, kas vēl palikuši stipri, un tad darbs kļūs viegls.»
Abus mirušos baltos cilvēkus mēs iemetām upē. Bet no laivas — tā bija ļoti laba laiva — mēs sakūrām ugunskuru un sadedzinājām arī visas mantas, kas atradās laivā. Vispirms mēs šīs mantas gan apskatījām, tur bija ādas maisi, kurus mēs ar dunčiem pārgriezām. Šajos maisos bija daudz ar zīmēm klātu papīru, tādi kā tas, no kura tu, Haukan, lasīji, mēs tos apbrīnojām un nespējām saprast. Tagad esmu kļuvis gudrs un zinu, ka tās bija cilvēku runas, kā tu man pastāstīji.
Tiesas telpa nošalca čuksti un dūkoņa, kad Haukans bija pārtulkojis notikumu ar laivu, un kāda vīrieša balss ierunājās:
— Tas bija deviņdesmit pirmaja gadā pazudušais pasts, to veda Pīters Džeimss un Delenijs; pēdējo reizi ar viņiem bija runājis Metjūzs, kas izbrauca pretī pie Lebārža ezera.
Rakstvedis cītīgi pierakstīja, un Ziemeļzemes vēsturei pievienojās jauna nodaļa.
— Atlicis vairs nedaudz ko stāstīt, — Imbcrs gausi turpināja. — Lai tiek uzlikts uz papīra viss, ko mēs nodarījām. Mēs bijām veci vīri, un mēs nesapratam. Pat es, Imbers, vēl arvien nesaprotu. Slepenībā mēs nokāvām un arvien tikai nokāvām, jo ar gadiem bijām kļuvuši viltīgi un iemācījušies, ka visātrāk iet tas, kas nesteidzas.