No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastnie- kiem un kuteriem, kas burāja starp dienvidjūru koraļļu salām, Deivids Grīfs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik ašu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandjego uz Pudžetsaundu, siro­dams pa roņu apmetnēm Beringa jūrā un vezdams iero­čus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūras braucēju prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četrdesmit gadu braukāšanas, šoneris vēl arvien bija tas pats senais «Grāvējs» un trauca pār jūrām tikpat apbrī­nojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to sa­vām acīm, lai spētu noticēt; šā ātruma dēļ visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisījās dažs labs sir­dīgs ķīviņš, kur neskopojas ne ar vārdiem, ne belzieniem.

Šinī naklī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vējpusē noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem viļņiem, slīdēja pār ūde­ņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai maiga pūsmiņa. Jau kādu stundu Deivids Grīfs stāvēja, atspiedies pret reliņu novēja pusē pie fok- masta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens nemitīgi vizmo fosforiskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papurinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.