—   Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš teica kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tīka koka reliņu.

—   Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dob­jajā krūšu balsī. — Es kuģus pazīstu jau trīsdesmit gadu, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to sau­cam par «Fanauao».

—   «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdu.

—  Kurš tad viņu tā nosauca?

Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs nu raudzījās tai pašā vir­zienā.

—   Zeme, — Taute teica.

—   Jā, Fuatino, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kap­teinim.

«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt šļā­cošo bangu miegaino dunoņu un kazu blēšanu, bet vējš, kas nāca no krasta, nesa līdzi reibinošas ziedu smaržas.

—   Ja ieeja nebijusi īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar nožēlu noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stures- ratu sānis.