No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Deivids Grifs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis to pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norūdīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brīnījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem no­rādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, kamēr izstiep­tās rokas satver kādu atbalsta punktu pie pretējās krau­jas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri tūk­stoš pēdu dziļam bezdibenim bija jāizdara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints karnīzei. Par spīti aukstajam prātam, reiz viņam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz tik tikko divpadsmit collu plata klints izcilnīša, kur, šķita, nebija vairs ne kruve- sīša, pie kā rokām pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, atlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa mu­guru, lai uzmundrinātu viņa apdullušās smadzenes. To­brīd Grīfs pilnībā un uz visiem laikiem atskārta, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Kazu.

Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas priekš­rocības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbru­kumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūksto­šiem.