— Mums jāaizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši ieplaku. Paklau!
Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm liecināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā zemes sērē.
Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izrāpās krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, viņi nonāca uz šauras klints pārkares.
— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.
— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grifs atsaucās.
Mauriri tumsā pasmējās.
— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks-Kaza, un es vienīgais visā Fuatino spēju pāriet pār Lielo klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.
Augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Deivids Gnfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.