— Vai viņš apprecējās ar Naumoo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopūties.
— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Mataara viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un ari Nau- moo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielo Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Petoo, un Nari, un Pilzahs, un citi.
— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina tā salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot šās nozaguši. Mēs jau nezinām, bet viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem.