Brauns, kurš būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai dien- vidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. «Tomēr tāds sērīgs fauns,» jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrūnais mežu dievs nāca šurp, kur Deivids Grīfs ar pastieptu roku bija pacēlies sēdus.

—   Deivid, — teica Deivids Grīfs.

—   Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.

Un ari turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku pa­ražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatino salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.

—   Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ieru­nājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.

—   Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu ne­nāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un at­kal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un peldēju pie jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Mataara jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.