—   Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.

—   Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri brau­cam. Sūti tur to jaunekli laivā man līdzi!

Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantis­kām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kā­das ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lie­lajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltain- brūns pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz puslcģendāro mīlestības salu Fua­tino, kur iebrukuši divdesmitā gadsimta pirāti.

Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuor&s Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatino sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un mao­riem. Fuatino atrodas pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatino, kas nākamajā rītā iznira Deivida Grifa skatienam divas jūdzes uz aus­trumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā.