Pieturējās tā pati vieglā brīze, bet «Grāvējs» slīdēja pār gludo līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim trīsreiz spēcīgākā brīzē.

Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rie­tumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa se­jas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei sa­mierināšanos.

—   Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagai­dīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pa­šam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Puis! Sačubini man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet apbraukt lielo radzi pat bez tauvošanas. Nogaidiet izdevīgu vēja pū­tienu un šaujiet pāri! Pa visiem Klusā okeāna dienvidiem «Grāvējs» ir vienīgais kuģis, kas spēj to dabūt gatavu, un es zinu — jūs šo manevru protat. Gar Lielo klinti brau­ciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to ne­skar!