Viņa sagaidīja to pie durvīm.

—   Tik agri es jūs negaidīju.

—   Patlaban ir pusdeviņi. — Viņš paskatījās pulkstenī.

—   Vilciens atiet deviņos divpadsmit minūtēs.

Viņš izturējās ļoti lietišķi, līdz pamanīja, ka viņai, strauji pagriežoties, lai ietu iekšā, noraustās lūpas.

—       Viss būs labi, mazulīt, — viņš mierinoši teica. — Bo- dino ir īsts dakteris. Viņš to izdziedinās, gan redzēsi.

Viņi iegāja viesistabā. Viņš pārlaida istabai satrauktu skatienu, tad pagriezās pret sievieti.

—   Kur ir Els?

Viņa nevis atbildēja, bet pēkšņi metās pie viņa un sa­stinga. Viņa bija trausla, tumšacaina sieviete, kuras sejā pēdas bija atstājusi grūtā un pārbaudījumu pilnā dzīve. Taču ne jau rūpesti vien bija vainojami pie smalkajām grumbiņām un iebiedētā skatiena. Paraudzījies uz sievieti, viņš zināja, kas pie tā vainīgs, un, ielūkojusies spogulī, zināja arī viņa.

—       Nav vērts, Mērij, — viņš sacīja un uzlika roku viņai uz pleca. — Mēs esam izmēģinājuši visu ko. Tas ir no­žēlojami, es zinu; bet kas cits mums atliek? Jūs esat cie­tusi neveiksmi. Vienīgā cerība ir doktors Bodino.

—       Ja es varētu mēģināt vēlreiz… — viņa nedroši iesāka.

—   To mēs jau esam izrunājuši, — viņš stingri teica.

—  Tagad jums jāsaņem dūša. Jūs zināt, ko mēs izlēmām. Zināt arī, ka visus jūsu mēģinājumus gaida neveiksme.