Viņa papurināja galvu.
— Zinu. Taču briesmīgi ir iedomāties, ka viņam jāaizbrauc un jācīnās vienam.
— Viņš nebūs viens. Tur ir doktors Bodino. Bez tam tur ir skaista vieta.
Sieviete klusēja.
— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja.
— Vienīgais līdzeklis, — viņa mehāniski atkārtoja.
Viņš paskatījās pulkstenī.
— Kur ir Els?
— Es atsūtīšu viņu.
Kad durvis aiz sievietes bija aizvērušās, viņš piegāja pie loga un, skatīdamies laukā, sāka izklaidīgi bungot ar pirkstiem pa rūti.
— Labdien!
Viņš pagriezās un atņēma ienācēja sveicienu. Manāmi pievilkdams kāju, ienācējs gāja pie loga, bet neziņā apstājās pusceļā.
— Es pārdomāju, Džordž, — viņš steigšus un nervozi paziņoja. — Es nebraucu.
Viņš paraustīja sevi aiz piedurknes, pašļūkāja kāju, nodūra acis un ar pūlēm pacēla tās, lai ielūkotos acīs sarunu biedram.
Nāsīm ieplešoties un tievajiem pirkstiem sažņaudzoties kā ērgļa nagiem, kas gatavi sakampt laupījumu, Džordžs klusēdams skatījās uz viņu.
Abu vīriešu vaibstos bija daudz līdzības, un tomēr viņi stipri atšķīrās viens no otra. Abiem bija melnas acis, taču pie loga stāvošajam skatiens bija caururbjošs un taisns, bet istabas vidū palikušajam — miglains un zaglīgs.