Brāļi palūkojās viens otram acīs; Džordžs joprojām piedāvādams turēja revolveri izstieptajā rokā. Brīdi Els šaubījās, bet tad viņa acis iedegās. Viņš strauji satvēra revolveri.
— Dieva vārds! Es to izdarīšu, — viņš teica. — Es tev parādīšu, kas man vēl ir iekšā.
Džordžs pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš aizgriezās. Viņš neredzēja brāli ieejam krūmos, tikai dzirdēja lapu un zaru švīkstoņu, viņam laužoties cauri biežņai.
— Ardievu, El! — viņš uzsauca.
— Ardievu! — atskanēja no biezokņa.
Džordžs juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Viņš noslaucīja seju ar mutautiņu. Viņš it kā no tālienes izdzirdēja kalpu atkal saucam, ka ekipāža jau gaida. Dzenis nolaidās cauri saulstaru vizuļiem un aptupās koka zarā pēdas divpadsmit no viņa. Džordžam šķita, ka tas viss ir sapnis, un tomēr viņš juta, ka notiekošais ir augstākā taisnīguma izpausme.
Viņš satrūkās, it kā būtu atskanējis šāviens. Taču tā bija Ela balss viņam aiz muguras.
— Ņem savu revolveri, — Els teica. — Es palieku.
Starp kokiem parādījās kalps, viņš ātri tuvojās un nepacietīgi sauca Džordžu. Džordžs iebāza revolveri kabatā un saņēma abas brāļa rokas.
— Lai dievs tevi svētī, vecais, — viņš nomurmināja. — Un, — viņš pēdējo reizi paspieda brāļa rokas, — vēlu tev laimi!