Viņš satrūkās, kad kalps aiz kokiem uzsauca, ka ekipāža ir piebraukta. Viņš atsaucās. Tad, paskatījies taisni sev priekšā, ieraudzīja Elu. Viņš jau bija piemirsis, ka tas ir viņa brālis. Tas bija noticis pirms brīža. Viņš saka runāt un pamazām tika pie skaidrības. Saprats tomēr nebija viņu nodevis. Viņā pamodies dzīvnieks tikai bija palīdzējis atrast saprātam izeju.
— Tu nekur nederi, El, — sacīja Džordžs. — Tu to zini. Tu esi pārvērtis Mērijas dzīvi par elli. Tu esi lāsts saviem bērniem. Un arī mums parejiem tu neesi padarījis dzīvi par paradīzi.
— No tavas runāšanas nav nekādas jēgas, — pārtrauca Els. — Es nedomāju palikt te.
— Par to es arī gribu runāt, — turpināja Džordžs. — Tev nav vajadzības palikt te.
Ela seja apskaidrojās, un viņš nevilšus sakustējās, it kā grasītos doties uz ekipāžu.
— No otras puses, nav nepieciešams braukt atpakaļ kopā ar mani. Ir cita izeja.
Džordža roka ieslīdēja mugurējā kabatā un izvilka no tās revolveri. Ierocis gulēja plaukstā ar spalu pret Elu, un Džordžs sniedza to brālim. Vienlaikus viņš pameta ar galvu uz tuvāko krūmu pusi.
— Tev neizdosies mani iebiedēt, — Els atņurdēja.
— Es nebiedēju, El. Paskaties uz mani. Es runāju nopietni. Un, ja tu pats to neizdarīsi, vajadzēs izdarīt man tavā vietā.