Visapkārt pletās miega iegrimis mūžamežs — skaļu joku lugu un klusu drāmu norises vieta. Ar piimatnēju nežēlību tur tika izcīnīta cīņa par eksistenci. Šeit, pašā Varavīksnes Loka Pakājes sirdī, vēl kāju nebija spēruši ne angļi, ne krievi, un amerikāņu zelts vēl nebija mak­sāts par tās neaptveramajiem plašumiem. Vilku bari te vēl dzinās pa aļņu ganāmpulku pēdām, nošķīra grūsnas mātītes vai vārgos un saplosīja tos tikpat nežēlīgi, kā to pirms viņiem jau bija darījušas tūkstošiem vilku paau­dzes. Nedaudzie iezemieši te vēl klausīja saviem virsai­šiem, turēja cieņā šamaņus, izdzina ļaunos garur, dedzi­nāja raganas, karoja ar kaimiņiem un notiesāja tos ar tādu kāri, kas darīja godu uzvarētāju iekšām. Te noslē­gumam tuvojās akmens laikmets. Bet pa neredzamām takām, pa tuksnesīgiem klajumiem, kas nav atzīmēti ne­vienā kartē, jau tuvojās dzelzs laikmeta pirmie vēstneši — baltādainās, zilacainās, neuzvaramās rases dēli. Gan gluži nejauši, gan ar nodomu pa diviem vai trim tie uzradās diezin no kurienes, cīnījās, gāja bojā vai atkal aizklīda diezin uz kuru pusi. Samani raidīja lāstus pār viņu gal­vām, virsaiši sauca kopā savus karotājus, akmens cirtās pret dzelzi, taču nenieka neiespēja. Kā ūdens no milzu jūras svešie sūcās cauri drūmajiem mežiem un pāri kalnu pārejām, viņu vieglās laivas ieslīdēja vistālākajās piete­kās, un mokasīni izmina takas suņu pajūgiem.