Tie bija lielas un varenas cilts dēli, un viņu bija daudz, taču zvēr­ādās tērptie Ziemeļzemes ļaudis to vēl nezināja. Daudzi atnācēji cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam un izlaida garu kāvu saltajā gaismā, tāpat kā viņu brāļi cīnījās un mira saules izdedzinātā tuksneša smiltī vai nāvējošu iz­garojumu pilnos džungļos, tāpat kā cīnīsies un mirs tie, kas nāks pēc viņiem, līdz noliktā stunda nolems šo dižo cilti tās liktenim.

Tuvojās divpadsmitā stunda. Apvārsnis ziemeļos blāz­moja sārtā gaismā, kas kļuva bālāka vakaru pusē, bet sabiezēja rītos, tā norādīdams neredzamās pusnakts sau­les atrašanās vietu. Krēsla tik nemanāmi pārgāja ausmā, ka nakts pazuda, kā nebijusi, aizejošā diena sastapās ar tikko dzimstošo, un tā brižiem debesīs viedās it kā divi saules apļi. Tikko tārtiņš kautri bija nočivinājis savu vakara dziesmu, kad sarkanrīklīte jau skaņi sveica jauno dienu. No salas Jukonas vidū skanēja meža zosu klai­gas, ko no krasta it kā atbalsoja polārgārgalu zobga­līgie smiekli, kas aizvilnīja pār sastingušo plašumu.

Klusā līcī cita pie citas rindojās no bērza tāss dari­nātas kanoe. Šķēpi ar plakaniem kaula uzgaļiem, bultas ar tādām pašām kaula smailēm un ar briežu dzīslām no­stiepti loki liecināja, ka pašlaik lašiem ir nārsta laiks.