Stokards tomēr nevarēja izšķirties par tik radikālu rīcību; pagriezies atpakaļ, viņš sievai ar mājienu pavēlēja turpināt darbu un atsauca biedru no krasta. Kamēr divi indiāņi līcīša krasti piesēja laivu, baltais cilvēks ar ērmīgo, acīs krītošo galvai rotu kāpa pa krauju augšup.
— Līdzīgi apustulim Paviļam saku: žēlastība lai ir jums un miers no dieva, mūsu tēva!
Garīdznieka vārdiem atbildēja drūma klusēšana.
— Esi sveicināts arī tu, Hej Stokard, dieva pulgotā] un vīlistieti. Tava sirdī mīt kāre pēc bagātības, tavā prātā - velnišķīgi nodomi, tavā teltī — sieviete, ar kuru tu dzen netiklību. Un tomēr es, Sterdžess Ovens, dieva sūtnis šajā tuksnesī, aicinu tevi nožēlot grēkus un šķīstīt dvēseli no ļauna.
— Pietaupiet pulveri, svētais tēvs, — Hejs Stokards nikni atcirta, — var gadīties, ka jums būs vajadzīgas visas rezerves un vēl vairak. Te valda Rudais Batists.
Viņš pamāja ar roku uz indiāņu apmetnes pusi, kur stāvēja metiss un vērīgi raudzījās uz viņiem, cenzdamies sazīmēt, kas ir svešie atbraucēji. Pavēlējis saviem ļaudīm uzsliet telti, Sterdžess Ovens, ticības gaismas nesējs un dieva sūtnis, devās pa nogāzi lejup. Stokards viņam steidzas pakaļ.
— Paklausieties, — Stokards ierunājās, saņēmis misionāru aiz pleca un pagriezis pret sevi. — Vai jums sava āda mīļa?