Hejs Stokards izgrūda sulīgu lāstu. Viņa sieva pacēla pār katliņu noliekto galvu un, ar acīm sekodama viņa skatienam, sāka uzmanīgi vērot upi. Kaut arī viņa bija indiāniete no Teslinas, viņa tomēr gaužām labi zināja, ko nozīmē šie īsie, izteiksmīgie angļu vārdi. Viņa bija pieradusi visus notikumus, sākot ar visnenozīmīgāko nieku, piemēram, atrisušu slēpju siksnu, un beidzot ar pie­pešam nāves briesmām, mērot vienīgi pēc tā, cik spēcīgs lāsts taja mirklī izlauzās par viņas vīra lūpām. Tādēļ viņa arī šoreiz saprata, ka stāvoklis nopietns. Pa upi lejup slīdēja slaida kanoe, virzīdamās uz mazo līcīti pie nometnes; rietošās saules stari atmirdzēja uz airiem. Hejs Stokards saspringti skatījās turp. Trīs vīri saskaņoti airēja, ritmiski liekdamies uz priekšu un atpakaļ, taču Stokards redzēja tikai vienu, kam ap galvu bija apsiets sarkans lakats.

—   Bili! — viņš iesaucās. — Hei, Bili!

No telts šļaucīdamies izlīda gara auguma puisis; žā­vādamies viņš izberzēja acis. Taču miegs pazuda, kā ne­bijis, tikko viņš ieraudzīja laivu.

—   Zvēru pie Metuzāla, tas taču ir nolādētais dievvārd- nieks!

Hejs Stokards drūmi pamāja, gribēja jau sniegties pēc šautenes, taču, acīm redzot, apdomājās un paraustīja plecus.

—   Nošaut uz vietas, un beigta balle, — Bill> ieteica, — citādi viņš mums visu sabojās.