— Kam sirdī dievs un rokā evaņģēlijs, tas nebīstas ne cilvēku, ne velna sodības, — apņēmīgi atteica misionārs. — Man jāredz šis cilvēks un jastājas divkaujā tam pretī. Atgriezt baznīcas klēpī noklīdušu avi ir daudz svētīgāk nekā pievērst ticībai tūkstoš pagānu. Tadu, kas pagrimis netikumā, vieglāk uzvest atpakaļ uz taisna ceļa. Vai atcerieties tarzieti Zaulu, kas devās uz Damasku, lai aizvestu kristiešus uz Jeruzalemi. Ceļā viņam parādījās pestītājs, un viņš izdzirda balsi: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?» Un tajā pašā brīdī Zauls, tas pats apustulis Pāvils, kļuva ticīgs un pēc tam izglāba daudzas dvēseles. Tāpat kā tu, ak, svēto Pāvil, es strādāju mūsu kunga vīna dārzā, gatavs viņa dēļ ciest mokas un pārbaudīšanu, apsmieklu un pulgošanu, sitienus un sodus. Ei, jūs, — viņš uzsauca saviem airētājiem, — atnesiet tējas kulīti un ūdens katliņu. Neaizmirstiet arī brieža gaļas gabalu un pannu!
Kad garīdznieka ļaudis, kurus viņš pats nesen bija pievērsis īstajai ticībai, uzkāpa krasta kraujā, visi trīs nokrita uz ceļiem, un, kaut arī rokās tiem bija mantas un uz muguras nastas, tomēr visi vienā balsī slavēja visaugstāko par palīdzību garajā ceļā un laimīgu nokļūšanu pie mērķa.