Hejs Stokards tos vēroja īgnā zobgalībā: svinīgā, mistiskā lūgsna nespēja saviļņot viņa nocietināto sirdi. Batists, pie savas apmetnes stāvēdams, redzēja un sa­prata šīs izdarības, un atcerējās to, kura bija dalījusies ar viņu guļvietā kalnos un mežos zem zvaigznēm, atcerē­jās arī savu meitiņu, kas atdusējās kaut kur pie saltā Hudzona līča.

III

—   Velns parāvis, Batist, nedomā par to! Met to no gal­vas ārā! Esmu ar tevi vienis prātis — šitais vīrs ir stul­benis un nevienam nekā laba neizdarīs, un tomēr es ne- spēiu, saproti, nespēju nenostāties viņa pusē.

Hejs Stokards pieklusa, pūlēdamies izteikt vārdos savu vienkāršo goda izpratni.

—  Man pašam viņš pamatīgi apnicis, Batist, un bez tam sagādājis ne mazumu dažādu nepatikšanu. Bet vai tu patiesi nesaproti — viņš ir no manas cilts, baltais … un … Nē, kaut būtu vai nēģeris, es tikpat nespētu upurēt viņu, lai glābtu savu ādu.

—   Lai notiek, — atteica Batists. — Es tev lāvu izvē­lēties. Drīz ieradīšos ar saviem šamaņiem un karotājiem un tevi nogalināšu vai arī piespiedīšu atteikties no tava dieva. Piekāpies, atstāj man garīdznieku un brauc prom! Citādi tava taka pārtrūks tepat. Mani ļaudis, pat mazie bērneļi ir noskaņoti pret jums. Paskat, puikas jau aizdzi­nuši tavas laivas.

Viņš norādīja uz upi. Kaili puišeļi bija piepeldējuši pie laivām, atsējuši tās un iedzinuši upes vidū. Aizpeldējuši tik tālu, ka šāviens nevarēja tos aizsniegt, tie sakāpa laivā, apsēdās pie airiem un sāka irties uz apmetni.