—   Ko — dūšas nepietiek?

Bills pietvīka un apklusa.

Batists gaidīja galigo lēmumu. Stokards piegāja pie viņa.

—   Uzklausi mani, Batist. Es ierados tavā apmetnē, gri­bēdams nokļūt līdz Kojukukas iztekai. Nekā slikta neesmu izdarījis. Ļaunuma manā sirdī nebija. Un nav arī tagad. Pēc tain ieradās šis garīdznieks. Neba es viņu esmu šurp atvedis. Viņš tikpat būtu te atkūlies. Viņš ir manas cilts, un es nespeju pamest viņu nelaimē. Un nepametīšu arī. Tu pats saproti, ka mūs sagūstīt nav viegli. Tava ap­metne izmirs un iznīks ka pēc bada. Zinu, mēs dabūsim galu, taču laba tiesa tavu karotāju .. .

—   Toties atlikušie dzīvos mierā, un viņiem ausīs ne­līdīs sveši dievvārdi un svešu garīdznieku muldoņa.

Abi vīri paraustīja plecus; Batists atgriezās savā ap­metnē.

Misionārs piesauca klāt savus indiāņus, un trijotne ņē­mās aizrautīgi skaitīt lūgsnas. Stokards un Bills sāka turpat netālu cirst priedes un celt no tam aizsegu. Ap­guldījusi aizmigušo bērnu uz zvērādām, tesliniete cik spēdama palīdzēja vīriem. Drīz vien nometne no trim pu­sēm bija nocietināta ar sagāztiem kokiem, bet kraujais krasts neļāva uzbrukt no upes. Kad visi priekšdarbi bija veikti, Stokards un Bills izgaja no aizsega un sāka attīrīt krauju no krūmiem, kas tur auga. No indiāņu apmetnes skanēja vara bungu rīboņa un samaņu gaudošana, ar kuru tie aicināja karotājus uz kauju.

—   Nejēdzīgi būs, ja viņi uzbruks ar pārskrējieniem, — sacīja Bills, kad viņi ar cirvjiem pār plecu atgriezās no­metnē.