—  Atdod mums garīdznieku, mēs tev atdosim laivas. Izšķiries! Tikai bez steigas.

Stokards papurināja galvu. Skatiens apstājās pie tesii- nietes, kas turēja rokās viņa dēlu, un sirds viņam notrī­cēja, taču tai pašā mirklī viņš paraudzījās uz cilvēku, kurš stāvēja turpat blakus.

—   Mani tas nebiedē, — ierunājās Sterdžess Ovens. — Dievs ir žēlsirdīgs, esmu gatavs viens pats doties uz šā bezgoža nometni. Vēl nav par vēlu. Ticība spēj klintis izkustināt. Varbūt mūža pēdējā stundā man tomēr izdo­sies viņu glābt.

—   Metīsimies virsū tam nelietim un sasiesim viņu! — Bills nikni pačukstēja savam biedram, kamēr garīdznieks uzsāka vārdu divkauju ar pagānu. — Paņemsim par ķīl­nieku un nošausim, ja izcelsies kautiņš.

—   Nē, — Stokards atteica. — Esmu devis vārdu viņu neaiztikt. Tādi ir kara likumi, Bili. Viņš pret mums iztu­rējās godīgi, brīdināja, kā nakas. Nē, velns parāvis, vārdu nedrīkst lauzt.

—   Viņš savējo arī nelauzīs, par to vari būt drošs.

—   Nešaubos. Taču negribu, lai kaut kāds metiss spē­lētu godīgāk par mani. Paklau, bet kādēļ gan neizdarīt tā, kā viņš ieteic? Atstāsim dievvārdnieku viņam,, un balle beigta.

—   N-nē, — Bills nomurdēja.