Tas bija kaut kas pavisam jauns. Jau sen viņš bija lāgiem izjutis šo vājību, un nu tā atkal ieguva varu pār viņu. Dažu labu reizi viņš bija centies uzvarēt apkaunojošās jūtas, bet tās allaž ņēma virsroku. Sterdžess Ovens atcerējās kādu reizi, kad visi citi izmisīgi airēja, lai izglābtos no ledus, kas dārdēdams lauzās pa straumi uz leju, bet viņš šajā visuma haosa mirklī nometa airi un sāka lūgties dieva žēlastību. Kāds kauns, ka miesa izrādījās spēcīgāka par garu! Bet tā gribējās dzīvot, tā gribējās dzīvot! Viņš nespēja atteikties no dzīves. Tā taču bija mīlestība uz dzīvi, kas viņa tālos senčus tika mudinājusi iemūžināt sevi pēcnākamos, un aiz mīlestības uz dzīvi arī viņam lemts iemūžināt sevi.
Sterdžesa Ovena vīrišķībai, ja to vispār varēja saukt par vīrišķību, pamatā bija fanātisms. Turpretim Stokarda un Billa vīrišķības saknes meklējamas stingros ideālos. Viņi nebūt nemīlēja dzīvi mazāk, nē, bet viņi dziļāk cienīja savas rases tradīcijas; arī viņus šausmināja nāve, bet viņi bija pietiekami drosmīgi, lai nepirktu dzīvību, samaksājot par to ar kaunu.
Misionārs piecēlās: viņu valdzināja doma par uzupurēšanos. Viņš pat uzrausās uz barikādes, lai ietu uz pretinieka nometni, taču tajā pašā mirklī novēlās zemē, palika guļam ka sašļucis maiss un sāka penterēt.