—   Lai notiek tā visaugstakā prāts! Kas es tads esmu, ka drīkstu pārkāpt viņa baušļus? Jau pirms pasaules ra­dīšanas likteņa grāmatā tika ierakstīts, kā visam būt. Vai es, niecīgs tārps, drīkstu izsvītrot šai grāmatā kaut rindu? Dievs kungs, cik nespēcīgs ir mans gars, lai no­tiek tavs prāts!

Bills noliecās, piecēla garīdznieku kājās un klusēdams viņu sapurināja. Tas neko nelīdzēja, un Bills, palaidis vaļā drebošo, šņukstošo vīreli, pievērsās abiem indiā­ņiem. Tie, šķiet, nepavisam nebija nobijušies un rosīgi gatavojās gaidāmajai kaujai.

Stokards, pusbalsī parunajies ar teslinieti, uzmeta ska­tienu garīdzniekam.

—  Ved viņu šurp! — viņš pavēlēja Billarn.

—   Klausieties, ko teikšu, — viņš uzrunāja garīdznieku, kad tas bija pievests, — padariet mūs par vīru un sievu. Tikai pasteidzieties! — Tad it kā atvainodamies piebilda: — Nezinu, ar ko tas beigsies, Bili, tādēļ gribu nokārtot visu, kas kārtojams.

Sieviete bez pretošanās pakļāvās sava baltā pavēlnieka gribai. Viņa ceremonijā neredzēja nekādas jēgas. Viņa uzskatīja, ka ir Heja Stokarda sieva kopš pašas pirmās dienas. Par laulību lieciniekiem pieaicināja tikko atgriez­tos indiāņus. Garīdzniekam pinās mēle, taču Bills nevil­cinādamies gāja viņam talkā. Stokards pateica līgavai priekšā, kas viņai sakams, un, kad nonāca pie vārdiem «gan priekos, gan bēdās», salieca īkšķi un rādītājpirkstu un uzmauca šķietamo gredzenu līgavai pirkstā.