Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārlie­cības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.

- Kur nu ir tavs dievs? — jautāja metiss.

—  Nezinu. — Sterdžess Ovens stāvēja, taisni nostie­pies, kā skolas puika ticības mācīhas stundā.

— Tev tātad dieva nav?

—   Man bija dievs.

—   Bet tagad?

—   Nav.

Stokards notrauca asinis no pieres un iesmējās. Misio­nārs uzmeta smējējam izbrīnījušos skatienu, it kā redzētu sapni. Un viņam likās, ka viņš lēnām attālinās, ka starp viņu un šo cilvēku iegulst bezgalība. Un gar visu, kas noticis un kam vēl neizbēgami jānotiek, viņam vairs ne­bija daļas. Viņš kļuva par skatītāju, par notikumu vēro­tāju no tālienes, jā, jā, no tālienes.

it kā cauri miglai viņš-dzirdēja Batista balsi:

—   Labi. Atlaidiet šo cilvēku un raugiet, ka viņam mats no galvas nenokrit. Lai staiga laimīgs. Iedodiet viņam laivu un pārtiku. Lai brauc turp, kur ir krievi, un pa­stāsta viņu priesteriem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.

Misionāru aizveda uz upmalu; tur viņš apstājās, lai no­skatītos traģēdijas noslēgumu. Metiss pievērsās Hejani Stokardam.