Divi lāgi viņi gāzās virsū Stokardam, kad tas pēc spē­cīga trieciena nespēja izraut cirvi, un abas reizes tas no­purināja uzbrucējus. Indiāņi nokrita, un viņš, kājām asiņu paltīs mirkstot, pārgāja tiem pāri. Beidzot pārbiedētie indiāņi sāka atkāpties un Stokards atspiedās uz cirvja, lai atvilktu elpu.

—  Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pie­nākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.

Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli ne­zaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.

—  Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.

Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaici­noši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuz­varams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cil­vēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vār­tiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdz­nieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža draus­mas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami.