So pateicibu es neesmu pelnījis, — cienīgi atbildēja Kēkss. — Turklāt es nekādi nevaru saprast, vai tam ir kāda nozīme. Detaļu pārbagātība tikai aizēno Iux veritatis7.

, Pēc stundas ceturkšņa es jau zināju, ka Kuplis nogalināts ar Kēksa atrasto viskozimetru numur 6003.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvim. Uz sliekšņa parādījās Lutensija.

Mani atsūtīja Filips, — viņa iesāka. — Pati es nebūtu nākusi.

Vai gribat pastāstīt par pazudušo viskozimetru? — es jautāju.

— Tātad jūs jau zināt?

— Zinu, ka jūs to noslēpāt zem akmens. Lutensija lēnām ieslīga krēslā.

Jā. Domāju, ka tā būs vieglāk aizstāvēt Filipu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš nav vainīgs. — Izrunājot šos vārdus, viņas acis uguņoja.

Taču Kuplis nogalināts tieši ar šo viskozimetru.

Nu un tad? Filips nav vainīgs. Viņš nevar būt vainīgs! — atbildēja Lutensija ar asarām acis.

Pastāstiet labāk, kā Larki viskozimetrs nonāca jūsu rokās.

Tur, pie Dzeltenās arkas, es to ieraudzīju līdzās Filipam un, neko nedomādama, paslēpu sava skafandra ielokā. Pa ceļam uz mājām man ienāca prātā, ka Filips. . nejauši varēja … Es … es biju kā prātu zaudējusi. Gāju pēdējā. Tiesa, man aiz muguras nāca Kēkss, taču viņš bija atpalicis un tobrīd skatījās atpakaļ, turp, kur bija palicis Kuplis. Es izvilku viskozimetru un aizsviedu to pēc iespējas tālāk no ceļa..

Šķiet, nu šaubu vairs nebija. Kuplis bija nošauts ar pistoli, kuru Lutensija atrada pie Larki. Tobrīd šis viskozimetrs — tagad jau arī teorētiski — nekādi nevarēja nonākt pie Kēksa, jo viņš taču gāja kopā ar Kupli. Tiesa gan, tas zināms no paša Kēksa vārdiem. .

Kad Lutensija aizgāja, es vēl nebiju izšķīries par galīgo versiju. Neizpratne un apjukums droši vien spilgti atspoguļojās manā sejā, jo, Kēksam ienākot, viņš sauca jau no sliekšņa:

No visas sirds ceru drizumā apsveikt jūs ar laimīgām darba beigām! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs dalīsities ar mani priekā par to, ka šajā lietā nav nekāda animus iniuriandi8 un ka neviens nav vainīgs šajā traģiskajā notikumā.