— Kēks, — iesāka Diters, — vai vēl kāds cits bez tevis vai kopā ar tevi ir bijis noliktavā?

Jā.

Kas?

Jūs.

Bet bez manis?

Neviens.

— Seit glabājās divi viskozimetri. Vai zini, kur tie ir?

Zinu.

Zini?

— Protams. Tie atrodas tur, kur noteikts instrukcijā, kuru jūs pārkāpāt, ielikdami viskozimetrus tritija elementu uzglabāšanai paredzētajā skapī.

Bet kas tos nolika vietā?

Es.

Kad? — jautāja Diters.

— Piektdien, 24. oktobrī, pulksten astoņpadsmitos desmit minūtēs.

— Tajā briesmīgajā dienā?

— Jā, tajā briesmīgajā dienā, kad vairāk nekā sešas stundas man bija atņemta runas-spēja.

Samsons nevarēja novaldīties nepasmaidījis.

— Labi, parādi, kur tiem jābūt pēc instrukcijas.

Kēkss svinīgi atvēra blakusskapi, kas pēc ārējā izskata bija gluži tāds pats. Gaismā vēsi iespīdējās trīs mīkstās ligzdās ieguldītu identisku garstobrainu pistoļu pulētais metāls.

Šoreiz Samsona seja piesarka.

Kur tu atradi trešo? — viņš jautāja Kēksam.

Pa ceļam uz staciju no tās vietas, kur nokrita Kuplis. Iedams aiz Lutensijas, es ieraudzīju

viskozimetru pie kāda akmeņa. Varu parādīt to vietu.

— Kāpēc tu noklusēji to?

— Kāpēc gan būtu bijis jārunā? Atrasto, kā arī citus viskozimetrus es taču noliku vietā, kur tiem jāatrodas pēc instrukcijas.

Nu bija pienākusi mana kārta iejaukties sarunā.

Es gribētu apskatīt tos instrumentus, kuri bija Kuplim un Larki.

Lūdzu, — teica Samsons, iepriekš apskatījis divu man pasniegto pistoļu rokturos iecirstos numurus. — Diemžēl, es nevaru pateikt, kurš no kuras šāva.

Es atradu to, kam numurs 6003, — precizēja Kēkss.

Paldies! — es pateicos. — Tava pa-līdzība, Kēks, ir nenovērtējama.