Es paskatījos uz pistoli. Indikatora lodziņā bija redzams robota nosauktais skaitlis.

— No tā izriet. .

— No tā izriet, — es iesaucos, — ka mērķī netrāpījusi lode kļūst par Nesēs mākslīgo pavadoni! Cilvēka pleca augstumā tā var gandriz mūžīgi riņķot ap šo tik līdzeno planētu!

— Vai ari sadurties ar kādu šķērsli.

Ak kungs! Vai tiešām Kupla krūtīs būtu trāpījusi viņa paša izšautā lode?

Beidzot, inspektor, jūs esat uz pareizā ceļa. Pieņemsim, ka šī traģiskā sadursme notikusi 24. oktobrī pulksten 13 un 05 minūtēs. Bet tagad aprēķināsim, kad tika šauts, pieņemot, ka lode vienreiz aplidojusi apkārt Nesei. Ja lineārais ātrums ir 500 metri sekundē, tas būs. .

Pamanijis manu apjukumu, Kēkss steigšus paņēma zīmuli un uz galda atvērtajā bloknotā ierakstīja:

t=2nR/v.

— Seit, — viņš paskaidroja, — t ir apriņķojuma laiks, R — Nesēs rādiuss, v — lodes ātrums. Ievietojot zināmos lielumus, iegūsim: '=2X3,14X106/500=12560 sekun-des=3,5 stundas. Tātad trīsarpus stundas pirms Kupla kritiena, tas ir, pulksten deviņos un trisdesmit piecās minūtēs, no šā viskozimetra tika izšauta lode, kuras trajektoriju, precīzāk — orbītu, varam samērā precīzi aprēķināt.

— Nu, bet kas bija šāvējs?

— Pagaidām vēl nezinu. Katrā ziņā viņš netika tēmējis uz Kupli, jo nekādi nevarēja zināt, kur Kuplis atradīsies pēc trīsarpus stundām.

Bet divas lodes taču aizgāja pēc piena! Vispirms garām aizšāva Kuplis, gribēdams sašķaidīt krītošo akmeni, tad — Larki, kritienā nospiezdams sprūdu.

Es pielecu kājās. Kēkss paskatījās uz mani ar pārsteiguma pilnu skatienu.

— Paklau, Kēks, tur, gaiteni, jums glabājas instrumentu kaste. Vai tu vari aiznest to uz kādu vietu, kuru parādīšu?

— Protams, inspektor.

— Nu, tad izkrāmē instrumentus, jo man vajadziga pati kaste, un, marš, man pakaļ! — es pavēlēju, steigšus ietērpdamies skafandrā.