Steidzos, cik spēka. Nenogurstošais Kēkss, nesdams kasti uz galvas, neatpalika ne soli. Pēc četrdesmit minūtēm mēs bijām pie Dzeltenās arkas. Nebija grūti pārliecināties, ka lodes trajektorija, Kuplim šaujot pa akmeni, kas gāzās no arkas, precīzi sakrīt ar iedomāto orbitu, pa kuru bija atlidojusi viņa nāve. Bet otra orbīta?

Piesardzīgi pieliecies, es nostājos pozīcijā, kurā bija atradies Kuplis, šaudams mērķī, un noteicu virzienu uz arku.

— Kēks, noliec to kasti, lūk, tur! Nedaudz vēl pa labi.

— Kāpēc tas nepieciešams, inspektor?

Dari, kā saku, draudziņ! Tu taču neko nezini par citiem šāvieniem!

Sāku jau saprast, inspektor, — atsaucās Kēkss, meklēdams starp akmeņiem vietu, kur stabilāk varētu nolikt uz garām metāla kājām uzmontēto instrumentu kasti.

Tad abi atgājām sāņus. Laiks vilkās lēni. Tikai otrajai gaidīšanas stundai beidzoties, kaut kas spēcigi ietriecās kastē un apgāza to. Vienlaikus ar Kēksu pieskrējuši, redzējām viskozimetra lodi, kas bija dziļi ieurbušies kastes biezajā plastmasas panelī.

Atgriezušies stacijā, konstatējām, ka tā izšauta no viskozimetra numur 6007. Es degu nepacietībā pēc iespējas ātrāk ieraudzīt Larki.

— Sakiet, lūdzu, Filip, — es uzrunāju viņu, — ieiedams Larki istabā un pasniegdams viņam viskozimetru numur 6003, — vai jūs varat apgalvot, ka tieši šis instruments visu eksperimenta laiku bija jūsu rokās 24. oktobra rītā pie Dzeltenās arkas?

Larki brīdi domāja.

— Visos mērījumos — katrs lietoja savu instrumentu.

— Vai jūs to neizlaidāt no rokām?

Viskozimetrs bija vai nu rokā, vai maksti. Pagaidiet. . Kad Kuplis gribēja patrenēties šaušanā, es noliku savu instrumentu līdzās viņējam. Aleksandrs palūdza, lai uzstādu viņam mērķi. Bet pēc tam es atkal paņēmu savu viskozimetru.

Tātad Kuplis varēja lietot arī jūsu instrumentu?

— Principā jā. Bet kāda tam nozīme?