Kēkss nav rotaļlietiņa, — iebilda Diters. — Viņš ir gandrīz vai cilvēks.

Seit acīmredzot patika spēlēties ar antro-pomorfiem sulaiņiem kā vecajos labajos laikos. Dzīvodams uz Zemes, es jau biju atradis no tā.

Vai jūs uzreiz sāksit ar apskati un to. . nopratināšanu? — jautāja Diters.

To aptauju, tā jūs gribējāt teikt. Nē, es nesteidzos. Kāpēc gan nevarētu atlikt visu līdz rītam? Kā sacītu Kēkss: qui ni-mium propreat, serius absolvit.

Ko?

Kas pārāk steidzas, vēlāk beidz.

— Nu, Kēksa labvēlība jums ir nodrošināta. Nabadziņš, viņš tā cenšas, taču šeit nav neviena, kas saprastu latīņu valodu. Ar labu nakti, inspektori

— Ar labu nakti, Samson!

Pēc rīta dušas es paskatījos gaitenī. Kēkss stāvēja pie durvīm. Viņa eļļainās acis laistījās priekā.

— Kur ir Diters? — es vaicāju.

Ai, ai, kas par steigu! — teica robots, iestumdams ratiņus, uz kuriem bija salikti trauki. — Samsons gaidīs jūs tikai pēc desmitiem. Viņa istabai ir zilas durvis. Tā atrodas halles galā pa labi. Tā kā jūs neko nepasūtījāt, es pats uzdrošinājos sastādīt programmu, — Kēkss stāstīja, veikli servēdams galdu.

Ja atceros pareizi, senie romieši esot uzskatijuši, ka pieņus venter non studēt libenter1. Un tieši garīgs darbs gaida mani, — es noteicu, patikamu smaržu apreibināts Tas ir viens no tiem nedaudzajiem latīņu aforismiem, kas pauž liekulību. Man pat liekas, ka to izdomājuši agrīno kristiešu mūki, jo romieši taču ēda bagātīgi un izsmalcināti.

Es apsēdos un sekmīgi tiku galā gandrīz ar visu «programmu». Paklupu tikai pie varenās, ar riekstiem apbārstītās krēma kūkas. Kēksam tas nepalika nepamanīts.

— Apņemos izskaust jūsu aizspriedumus pret mandeļu ruleti. Būtu gan labi, ja jūs paliktu pie mums pietiekami ilgi. Labas gaumes izkopšana, es to apgalvoju de actu et visu5, prasa laiku.

Atstājis robotu nokopjam galdu, es devo~ uz istabu ar zilajām durvīm. Ditera vēl nebija. Viņu gaidīdams, es klaiņoju pa gai~ teni, uz kuru vērās kādas desmit dažādu krāsu durvis. Pavēru pirmās — dzeltenās, — kuras bija vistuvāk manai istabai.