Dziļā krēslā, izstiepis ieģipsēto kāju, tur sēdēja Filips Larki. Tāpat kā Diteru, arī viņu es pazinu uzreiz.

Uzlikusi roku už Filipa pleca, viņa* līdzās stāvēja Lutensija Skiki — stacijas vienīgā sieviete.

Lutensija aprāvās pusvārdā un pagriezās pret durvīm. Viņas skatiens kļuva dzeļošs, jau tā plānās lūpas sakļāvās šaurā, viļņotā svītriņā.

Atvainojiet, ka ienācu nepieklauvējis. Es esmu inspektors Lopavoks. Jurijs Lopavoks. Es meklēju Diteru.

Ditera šeit nav, — sausi atbildēja Larki.

— Droši vien jūs nojaušat, kāpēc. .

Protams, mēs jūs gaidījām jau pirms nedēļas, — atzinās Larki. Tad viņa balss aizlūza. — Seit nu kļuvis ne pārāk omulīgi.. Jo sevišķi … — Viņš paskatījās uz Lutensiju un apklusa.

Zināt, — es turpināju, — man tomēr vajadzēs parunāt ar katru no jums atsevišķi. Varbūt varam to jau tagad. Bet, nu tas jums sagādā neērtības. .

Pie lietas, inspektori Bet vispirms apsēdieties, — Larki piekrita un pamāja uz tabureti. — Tas taču nebūs ilgi.

Lutensija, tā arī ne vārdiņa nebilduši, pārgāja pāri istabai, paņēma no galda grāmatu un izgāja, cieši aizvērdama durvis.

Kalsnais, nelielā auguma Filips Larki iegrima krēslā vēl dziļāk un arvien vairāk sāka līdzināties ļaunam pasaku pundurim.

Es jūs pārāk neaizkavēšu. Turklāt šķiet, ka arī kāja jums neliek miera. Mani apmierinās elementārs notikumu izklāsts. Mans uzdevums ir ļoti vienkāršs: sastādīt iepriekšēju notikušā aprakstu, kamēr ierodas izmeklēšanas grupa un kamēr pēdas vēl svaigas.

Vai divas nedēļas vecas pēdas jūs saucat par svaigām? — jautāja Larki.

Jūs taču zināt, ka reisa kuģi uz šo zonu nelido.

— Nu, tad jautājiet.

— Varbūt tomēr jūs pats savā valodā secīgi izstāstīsit, ko redzējāt. Kā aculiecinieks. Tikai faktus. Nekādus pieņēmu-us, nekādus izdomājumus, nekādas de-ļas par jūsu attiecībām ar citiem un citu lavstarpējām attiecībām. Emocijas lai ir izslēgtas.