Tā bija vistrakākā, visbriesmīgākā skriešanās, kādu jebkad esmu redzējis. Pa ledu joņoja tūkstoš suņu aizjūgu. Garaiņu dūmakā suņi nemaz nebija saredzami. Trīs vīri tajā naktī nosala un vismaz ducis citu sabeidza plaušas uz visiem laikiem. Bet vai es pats savām acīm netiku redzējis āliņģa dibenu? Tas bija dzeltens kā sinepes — viss vienā zeltā. Tādēļ jau es arī saspraudu mietiņus Jukonā un uzrakstīju pieteikumu. Tādēļ arī izcēlās neprātīgā skriešanās. Un beigu beigās tur nebija nekā. Kad es jums skaidri saku — NEKĀ. Un tā es vēl šobaltdien neprotu to izskaidrot.

No Snrtlja stāsta

Ar dūraini rokā Džons Mesners valdīja dīseli, turēdams nartas ceļa sliedē. Ar otru dūraiņoto roku viņš berzēja vaigus un degunu. Viņš tos berza ik pa mazam brītiņam. Patiesību sakot, viņš to darīja gandrīz nepārtraukti un lāgiem, kad tie kļuva pavisam nejūtīgi, berza sevišķi nikni. Pieri nosedza kažokādas cepures nags, ausis bija drošībā zem ausu aizsegiem. Zodu sargāja bieza bārda, kas zeltaini brūna spīdēja cauri sarmas kārtai.

Viņam aiz muguras slīdēja smagi piekrautas Jukonas nartas, bet pa priekšu tecēja piecu suņu aizjūgs. Grožu virve, aiz kuras tie vilka nartas, berzās Mesneram gar lielu. Kad suņi griezās ceļa līkumā, viņš ikreiz pārkāpa virvei pāri. Līkumu ceļā bija daudz, un viņam bieži vajadzēja kāpt pāri virvei. Reizēm viņš sapinās un bezmaz paklupa, neveiklās kustības liecināja, cik viņš pārguris; kamanas dažu labu reizi uztriecās viņam uz papēžiem.

Nokļuvis taisnā ceļa gabalā, kur nartas brītiņu varēja slīdēt nevadītas, viņš palaida vaļā dīseli un dauzīja labo roku pret cieto koku. Nebija viegli atjaunot rokā asinsriti. Taču, pat dauzīdams vienu roku pret dīseli, viņš ar otru visu laiku berza degunu un vaigus.

— Braukšanai tomēr pārāk auksts, — viņš sacīja. Viņš runāja skaļā balsī, kā mēdz darīt cilvēki, kas pieraduši pie vientulības. — Tikai muļķis dodas ceļā tādā salā. Ja pašlaik nav pilni astoņdesmit grādi zem nulles, tad septiņdesmit deviņi droši.